Vēsture

Laika gaitā dienesta nosaukums ir vairākkārt mainījies, taču misija – nosargāt Latvijas valsts neatkarību, konstitucionālo iekārtu un teritoriālo nedalāmību – palikusi nemainīga.
 
1919
1920
1924
1939
1940
1991
1993
1994
2000
2005
2010
2019

1919

Līdz ar neatkarīgas Latvijas valsts dibināšanu 1918. gada 18. novembrī radās nepieciešamība arī pēc specdienestu izveides valsts drošības garantēšanai. Latvijas civilais pretizlūkošanas un iekšējās drošības dienests tika izveidots 1919. gada 11. augustā – tolaik ar nosaukumu Valsts drošības departaments. Par departamenta vadītāju tika iecelts Jānis Liģeris-Liggers (1889–1942). 
 
Valsts drošības departamenta galvenie uzdevumi bija nodrošināt valsts iekšējo drošību, identificēt personas, kas var radīt apdraudējumu valsts drošībai, kā arī veikt pret nacionālās drošības interesēm vērstu noziegumu pirmstiesas izmeklēšanu. 

1919. gada 1. novembrī, valstī norisinoties Neatkarības karam, Valsts drošības departaments tika likvidēts un lielākā daļa tā darbinieku tika pārcelti uz Latvijas armijas virspavēlnieka štāba Iekšējās izlūkošanas nodaļu. Vienlaikus tika izveidota Rīgas Kriminālpolicijas 5. (politiskā) nodaļa, kura pārņēma Valsts drošības departamenta funkcijas.

Nams K. Barona ielā 12 Rīgā, kur no 1919. gada līdz 1920. gadam atradās Valsts drošības departaments.

Jānis Liģeris-Liggers (1889–1942), Valsts drošības departamenta priekšnieks no 1919. gada 3. septembra līdz 1919. gada 1. novembrim. 1941. gadā deportēts uz Tomskas apgabalu Sibīrijā. Miris izsūtījumā.

1920

Pēc Neatkarības kara beigām turpinājās specdienestu sistēmas attīstīšana Latvijā. 1920. gada 1. oktobrī tika izveidota Politiskā apsardzība, kura pārņēma Kriminālpolicijas 5. (politiskās) nodaļas funkcijas. 

Par Politiskās apsardzības vadītāju tika iecelts Voldemārs Alps (1891–1964), kurš šajā amatā atradās līdz 1922. gada 17. janvārim, kad amatā stājās Pēteris Martinsons (1886–nav zināms). Savukārt no 1923. gada 3. jūlija līdz 1924. gada 10. maijam Politisko apsardzību vadīja Ernests Āboltiņš (1884–1942). 

Politiskās apsardzības galvenie uzdevumi bija apzināt un uzraudzīt personas, kas var radīt apdraudējumu valsts drošībai, izmeklēt valsts drošības jomā izdarītus noziegumus, kā arī apkarot pagrīdes komunistu darbību. Līdz ar Latvijas armijas virspavēlnieka štāba Iekšējās izlūkošanas nodaļas likvidēšanu 1920. gada 15. oktobrī Politiskā apsardzība pārņēma arī daļu minētās nodaļas funkciju.

Politiskās apsardzības darbinieka krūšu nozīme.

Voldemārs Alps (1891–1964), Politiskās apsardzības priekšnieks no 1920. gada 22. oktobra līdz 1922. gada 17. janvārim.

Pēteris Martinsons (1886 – nav zināms), Politiskās apsardzības priekšnieks no 1922. līdz 1923. gadam.

Ernests Āboltiņš (1884 – 1942), Politiskās apsardzības priekšnieks no 1923. līdz 1924. gadam. 1941. gadā deportēts uz Usoļlaga soda nometni Sibīrijā. Miris izsūtījumā.

 

1924

1924. gada 9. maijā Politiskā apsardzība tika pārdēvēta par Politisko pārvaldi (sarunvalodā saukta par Politpārvaldi).

Par Politiskās pārvaldes vadītāju tika iecelts Voldemārs Ozoliņš (1891–1941), kurš šo amatu ieņēma gandrīz desmit gadus – līdz 1934. gada aprīlim, kad viņu amatā nomainīja Jānis Fridrihsons (1892–1941). Mainoties dienesta nosaukumam, tā galvenie uzdevumi būtiski nemainījās. Politiskā pārvalde nodrošināja konstitucionālās iekārtas aizsardzību, kā arī novērsa un izmeklēja noziegumus, kas skāra valsts drošību.

Nams Alberta ielā 13 Rīgā, kur no 1923. līdz 1940. gadam atradās Politiskā pārvalde (no 1939. gada – Politiskās policijas pārvalde).

Voldemārs Ozoliņš (1891–1941), Politiskās pārvaldes priekšnieks no 1924. līdz 1934. gadam. 1941. gadā deportēts uz Sibīriju. Miris izsūtījumā.

Jānis Frīdrihs Valentīns Fridrihsons (no 1939. gada Jānis Skrauja) (1893 – 1941). 1940. gadā apcietināts. Miris ieslodzījumā.  

1939

1939. gada 6. jūlijā Politiskā pārvalde tika apvienota ar Kriminālpolicijas pārvaldi, tiekot izveidotam Drošības policijas departamentam. Politiskā pārvalde analoģijas labad tika pārsaukta par Politiskās policijas pārvaldi. 

Pēc Drošības policijas departamenta priekšnieku tika iecelts tā brīža Politiskās pārvaldes priekšnieks Jānis Fridrihsons, viņam vienlaikus paliekot arī par Politiskās policijas pārvaldes priekšnieku. 

Politiskās policijas pārvaldes galvenie uzdevumi saglabājās nemainīgi – valsts konstitucionālās iekārtas aizsardzība, sabiedrībā norisošo procesu monitorēšana nolūkā konstatēt iespējamus apdraudējumus un valsts drošības jomā izdarītu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšana.  
 

1940

Pēdējās vērienīgās izmeklēšanas darbības Politiskās policijas pārvalde veica 1940. gada aprīlī, kad tika izdarīti plaši komunistu aresti. 

Pēc Latvijas okupācijas padomju politiskā policija (Iekšlietu Tautas komisariāts jeb NKVD) pārņēma Politiskās policijas pārvaldes inventāru un veica dienesta darbinieku arestus. Daudzus no dienesta darbiniekiem NKVD noslepkavoja. Padomju okupācijas režīma īstenotajās represijās pret Latvijas pretizlūkošanas un iekšējās drošības dienestu tika nogalināti vairāk nekā 90% tā darbinieku. 

1940. gada 18. jūlijā tobrīd jau no amata atbrīvotais dienesta priekšnieks J.  Fridrihsons tika arestēts un aizvests uz cietumu Maskavā. Savukārt Politiskās policijas pārvaldes priekšnieka vietniekam operatīvajā darbā Robertam Štiglicam (1894–1972), kuram bija informācija par dienesta slepeno palīgu tīklu, pēc lielas daļas dokumentu sadedzināšanas dienesta telpās izveidotajās krāsnīs izdevās izglābties no represijām, aizbēgot uz ārzemēm.
 

1991

Pēc neatkarības atgūšanas 1990. gadā sākās Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas process. Līdz ar to radās nepieciešamība izveidot jaunu Latvijas valsts drošības sistēmu. Tās pamatos tika ielikti mūsdienīgi principi par izlūkošanas un pretizlūkošanas dienestu vietu un lomu demokrātiskā sabiedrībā. 

1991. gada 4. novembrī civilais pretizlūkošanas un iekšējās drošības dienests tika atjaunots ar nosaukumu Iekšlietu ministrijas Informācijas departaments. Par tā priekšnieku tika iecelts Juris Kuzins (1947–1992), kurš amatā atradās līdz 1992. gada 21. jūlijam.Informācijas departamenta galvenais uzdevums bija vākt, apstrādāt, analizēt un iesniegt valsts augstākajām amatpersonām informāciju par valsts iekšējo un ārējo drošību, kā arī jautājumiem, kas skar politisko un ekonomisko stāvokli, veicinot valsts interešu nodrošināšanu.

Nams Raiņa bulvārī 5/6 Rīgā, kur no 1991. līdz 1995. gadam atradās Informācijas departaments, Valsts ekonomiskās suverenitātes aizsardzības departaments un Drošības policija.

1993

1993. gada 15. februārī, apvienojot  Informācijas departamentu un Valdības apsardzes dienestu, kā arī piesaistot personālu no Kriminālpolicijas, tika izveidots Valsts ekonomiskās suverenitātes aizsardzības departaments. Tas bija uzskatāms par pagaidu risinājumu iekšējās drošības apdraudējumu mazināšanai.

Par tā priekšnieku tika iecelts Raimonds Rožkalns, kurš Valsts ekonomiskās suverenitātes aizsardzības departamentu vadīja visu tā pastāvēšanas laiku.

Valsts ekonomiskās suverenitātes aizsardzības departamentam uzticēto uzdevumu kopums bija plašs – izlūkošana, pretizlūkošana, cīņa pret terorismu un citiem smagiem noziegumiem, valsts augstāko amatpersonu apsardze.
 

 

1994

1994. gadā tika pieņemts Valsts drošības iestāžu likums, kas precīzi noteica Latvijas specdienestu kopumu un to tiesisko statusu. Tā rezultātā Valsts ekonomiskās suverenitātes aizsardzības departaments tika reorganizēts un 1994. gada 27. decembrī tika izveidota Drošības policija. 

Līdzšinējais Valsts ekonomiskās suverenitātes aizsardzības departamenta vadītājs Raimonds Rožkalns turpināja darbu Drošības policijas priekšnieka amatā, vadot to līdz 1996. gada 14. novembrim. Pēc viņa nepilnus trīs gadus Drošības policijas priekšnieks bija Jānis Apelis (1942 – 2014). 1999. gadā vien dažus mēnešus Drošības policiju vadīja Imants Jānis Bekešs. No 1999. gada 22. decembra līdz 2014. gada 7. novembrim Drošības policijas priekšnieka amatā atradās Jānis Reiniks. Savukārt 2014. gada 28. oktobrī par Drošības policijas priekšnieku tika apstiprināts Normunds Mežviets. 

Drošības policijai uzticēto uzdevumu loks bija plašs. Lai garantētu valsts drošību, tā veica izlūkošanas un pretizlūkošanas pasākumus, nodrošināja valsts konstitucionālās iekārtas aizsardzību, informatīvās telpas drošību, valsts noslēpuma aizsardzību, ekonomisko drošību un valsts augstāko amatpersonu aizsardzību,  veica pretterorisma pasākumus un valsts drošības jomā izdarītu noziegumu pirmstiesas izmeklēšanu, kā arī korupcijas apkarošanu.  
 

 

2000

2000. gadā Drošības policija nodeva ārējās izlūkošanas funkcijas 1995. gadā izveidotajam Satversmes aizsardzības birojam. Trīs gadus vēlāk – 2003. gadā – Satversmes aizsardzības birojam tika uzticēta arī daļa no Drošības policijas kompetencē esošajām pretizlūkošanas funkcijām. 

Savukārt pēc Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja izveides 2002. gadā tas atbilstoši kompetencei no Drošības policijas pārņēma daļu no uzdevumiem, kas ir saistīti ar korupcijas apkarošanu.
 

2005

Reaģējot uz starptautiskā terorisma radīto apdraudējumu, 2005. gadā Drošības policijas sastāvā tika izveidota centrālā pretterorisma institūcija – Pretterorisma centrs. Jaunajai Drošības policijas struktūrvienībai tika deleģēts uzdevums koordinēt visu pretterorisma pasākumos iesaistīto institūciju darbību šajā jomā, lai nodrošinātu to saskaņotu un efektīvu sadarbību terorisma draudu gadījumā.

2010

2010. gadā Drošības policijai papildus Ministru prezidenta drošības nodrošināšanai tika uzticēta Saeimas priekšsēdētāja aizsardzība. Kopš tā laika dienests nodrošina minēto valsts augstāko amatpersonu pastāvīgu apsardzi, gādājot par to drošību gan publisku pasākumu laikā, gan ikdienas gaitās.

2019

2019. gada 1. janvārī Drošības policija tika pārsaukta par Valsts drošības dienestu. Šāds nosaukums tika izvēlēts, pamatojoties uz dienesta vietu nacionālās drošības sistēmā un starptautisko praksi, kā arī – lai dienests turpmāk kļūdaini neasociētos ar funkcijām, ko veic policija. Tāpat, ievērojot tiesiskās pēctecības principu, nosaukums tika izraudzīts līdzīgs Latvijas civilā pretizlūkošanas un iekšējās drošības pirmajam nosaukumam (Valsts drošības departaments).